Orkadasa (Orcadas Base)
Orkadasa (es) ir Argentīnas vissezonas polārstacija Antarktīdā, vecākā pētnieciskā stacija un pirmā nepārtraukti cilvēku apdzīvotā vieta Antarktikā. Izvietojusies Dienvidorkneju salu arhipelāga otrā lielākajā — Lorija salā uz zemesšauruma starp Skotijas līci dienvidos un Džesijas līci ziemeļos.
Pirmā meteostacija Lorija salā tika ierīkota 1903. gada polārās vasaras beigās Viljama Spīrsa Brūsa Skotijas Nacionālās antarktiskās ekspedīcijas ar kuģi Scotia laikā, kad kļuva skaidrs, ka tai nāksies pārziemot Dienvidorkneju salās. Meteostacijas ēkas sienas tika izbūvēta no sakrautiem akmeņiem 1—2 m platumā, spraugas starp tiem pildot ar smiltīm un šķembām. Ēkas platība bija 4,25 m², paredzēta gan kā meteostacija, gan daļas ekspedīcijas komandas pārziemošanai. Ēka tika nosaukta par Omondhausu (Omond House) par godu Nevisa kalna observatorijas galvenajam meteorologam Robertam Omondam (Robert T. Omond). Pārziemošanas laikā ik stundu tika veikti meteoroloģiskie novērojumi, ūdenslīmeņa un magnētiskie mērījumi, kā arī pētīta dzīvnieku un augu valsts.
Pēc pārziemošanas Brūss devās uz Buenosairesu, lai papildinātu krājumus un remontētu kuģi. Buenosairesā viņš sazinājās ar Lielbritānijas vēstniecību, lai vienotos par turpmāko meteoroloģisko novērojumu finansēšanu. Pēc atteikuma saņemšanas Brūss kontaktējās ar Argentīnas iestādēm (Lauksaimniecības ministriju un Meteoroloģijas pārvaldi), lai tās pārņemtu Omondhausu. Ar prezidenta Hulio Arhentino Rokas atbalstu tika panākta vienošanās par meteostacijas un novērojumu programmas pārņemšanu, sākotnēji to organizējot at jauktu skotu-argentīniešu komandu. Pēc vienošanās panākšanas 1904. gada 13. februārī Scotia atgriezās Dienvidorkneju salās un 22. februārī Omondhausa tika pārņemta Argentīnas pārvaldē (Observatorio de las Orcadas del Sur).
Stacija tika paplašināta, no līdztvestajiem kokmateriāliem izbūvējot vairākas jaunas ēkas. 1927. gada 30. martā stacijā tika izveidota pirmā radiotelegrāfa stacija Antarktikā, kas to savienoja ar Ušvaju. Stacija piederēja Lauksaimniecības ministrijai līdz 1952. gada 23. decembrim, kad to pārņēma Argentīnas Kara flotes Hidrogrāfijas dienests, piešķirot tai Orkadasas nosaukumu (Destacamento Naval Orcadas). Mūsdienās stacija sastāv no 11 ēkām, kas var uzņemt līdz 45 pētniekiem vasarā un ap 14 ziemā.
Omondhausai, argentīniešu 1905. gadā uzbūvētajai meteostacijai un stacijas kapsētai ar septiņiem apbedījumiem piešķirts vēstures pieminekļa statuss.
Pirmā meteostacija Lorija salā tika ierīkota 1903. gada polārās vasaras beigās Viljama Spīrsa Brūsa Skotijas Nacionālās antarktiskās ekspedīcijas ar kuģi Scotia laikā, kad kļuva skaidrs, ka tai nāksies pārziemot Dienvidorkneju salās. Meteostacijas ēkas sienas tika izbūvēta no sakrautiem akmeņiem 1—2 m platumā, spraugas starp tiem pildot ar smiltīm un šķembām. Ēkas platība bija 4,25 m², paredzēta gan kā meteostacija, gan daļas ekspedīcijas komandas pārziemošanai. Ēka tika nosaukta par Omondhausu (Omond House) par godu Nevisa kalna observatorijas galvenajam meteorologam Robertam Omondam (Robert T. Omond). Pārziemošanas laikā ik stundu tika veikti meteoroloģiskie novērojumi, ūdenslīmeņa un magnētiskie mērījumi, kā arī pētīta dzīvnieku un augu valsts.
Pēc pārziemošanas Brūss devās uz Buenosairesu, lai papildinātu krājumus un remontētu kuģi. Buenosairesā viņš sazinājās ar Lielbritānijas vēstniecību, lai vienotos par turpmāko meteoroloģisko novērojumu finansēšanu. Pēc atteikuma saņemšanas Brūss kontaktējās ar Argentīnas iestādēm (Lauksaimniecības ministriju un Meteoroloģijas pārvaldi), lai tās pārņemtu Omondhausu. Ar prezidenta Hulio Arhentino Rokas atbalstu tika panākta vienošanās par meteostacijas un novērojumu programmas pārņemšanu, sākotnēji to organizējot at jauktu skotu-argentīniešu komandu. Pēc vienošanās panākšanas 1904. gada 13. februārī Scotia atgriezās Dienvidorkneju salās un 22. februārī Omondhausa tika pārņemta Argentīnas pārvaldē (Observatorio de las Orcadas del Sur).
Stacija tika paplašināta, no līdztvestajiem kokmateriāliem izbūvējot vairākas jaunas ēkas. 1927. gada 30. martā stacijā tika izveidota pirmā radiotelegrāfa stacija Antarktikā, kas to savienoja ar Ušvaju. Stacija piederēja Lauksaimniecības ministrijai līdz 1952. gada 23. decembrim, kad to pārņēma Argentīnas Kara flotes Hidrogrāfijas dienests, piešķirot tai Orkadasas nosaukumu (Destacamento Naval Orcadas). Mūsdienās stacija sastāv no 11 ēkām, kas var uzņemt līdz 45 pētniekiem vasarā un ap 14 ziemā.
Omondhausai, argentīniešu 1905. gadā uzbūvētajai meteostacijai un stacijas kapsētai ar septiņiem apbedījumiem piešķirts vēstures pieminekļa statuss.
Ģeogrāfiskā karte - Orkadasa (Orcadas Base)
Ģeogrāfiskā karte
Zeme (teritorija) - Antarktīda
Antarktīda (no el, antarktikos — ‘pretējs Arktikai’) ir kontinents, kas ieskauj Zemes Dienvidpolu, un atrodas Antarktikā. To visapkārt apskalo Dienvidu okeāns. Antarktīda, kuras platība ir 13 980 000 km², ir piektais lielākais kontinents; par Antarktīdu mazāka ir vienīgi Austrālija. No pasaules daļām mazāka par Antarktīdu ir arī Eiropa. No šīs teritorijas aptuveni 98% klāj ledus sega, kuras vidējais biezums ir 1,6 kilometri. Tas ir lielākais tuksnesis pasaulē, tādēļ arī dzīvnieku un augu daudzveidība ir ierobežota. Tomēr okeānos, kas apskalo Antarktīdu, ir ļoti plaša dzīvas dabas daudzveidība. Vidēji ņemot, Antarktīda ir visaukstākais, vissausākais un visvējainākais kontinents, kā arī ar vislielāko vidējo augstumu virs jūras līmeņa.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.
Antarktīdas tuvumā cilvēki pirmo reizi nokļuva tikai ap 1820. gadu. Tas ir izskaidrojams ar skarbajiem laika apstākļiem, kā arī tas, ka ledainās un vētrainās jūras ap Antarktīdu bija nepārvarams šķērslis. Līdz 1950. gadam joprojām vairāk nekā puse no kontinenta nebija izpētīta. Mūsdienās lidaparāti un traktori ļauj nokļūt cilvēkiem jebkurā Antarktīdas nostūrī. Arī satelītuzņēmumi atvieglina Antarktīdas izpētes procesu. Tomēr zinātnieki ir atzinuši, ka Antarktīdā joprojām ir daudz dažādu lietu un vietu, kuras nav vēl pietiekoši izpētītas.